paliktu par cilvēkiem. Nabaga meitenes nevarēja atteikties no visa un apprecēties ar kādu citu, viņas nezināja mīlestību, viņas nedzemdēja bērnus, ja pūķu kungs to nevēlējās …
— Nelaimīgās sievietes! — Šādu lomu iztēlojos kā tādu kā mūžīgu aksesuāru.
"Pasaules ir dažādas, netikumi joprojām ir tie paši…" Vasiļina pakratīja galvu.
"Tā tiek radīti vīrieši," Eirens noplātīja rokas, par ko saņēma novīstošus skatienus no Līnas un manis.
— Ne visi, protams! — Viņš uzreiz pacēla rokas un atbruņojoši pasmaidīja.
— Vai varbūt dzintarais visas tavas Ēnas paņēma savā harēmā? Vai tāpēc nevarēji tādu atrast? — Vasiļina ierosināja.
— Diez vai. Bet varbūt tieši šis viņa akts bija pēdējais piliens. Pūķis priekštecis kļuva dusmīgs un mūs sodīja.
"Ar mūsu ierobežojumiem viss ir skaidrs, taču mēs joprojām nezinām, kas notika Berštonā." Kā es varu uzzināt? — Eirēna nopūtās.
"Šobrīd tur doties ir pārāk bīstami, pat tikai mums diviem." Nirfeats tur sagrāba varu. Kas zina, kādus pārsteigumus viņi sagaida? Paies vairāki gadi, līdz Drakendortas iedzīvotāji nāks pie prāta. Pārāk daudzi tika paverdzināti vai iznīcināti, un pārējie ilgu laiku dzīvoja bailēs. Lai cik skumji būtu atzīt, mēs šobrīd neesam spējīgi veikt pilna mēroga militārās operācijas.
— Pa labi. Arī Torisvenas cilvēkiem ir vajadzīga atpūta. Un, pirms kaut ko iesaistāmies, mums un Frostam ir jāatrisina mūsu problēmas uz robežām, pasargājot mūs no šīs puses. Ideālā gadījumā Dzintaram vajadzētu darīt to pašu, un tad mēs varam prezentēt vienotu fronti. Nirfeja neizturēs vienotos Reaches.
„Jā… Dzintara krāsas…” Regs domīgi ievilka. — Dzintara tie vienmēr ir bijuši paši. Es joprojām nevaru tikt viņam galā. Nav atbildes. Interesanti, vai tur tiešām valda kāds cits? Un kurš?
"Es gribētu cerēt, ka tā nav Nirfa," atzīmēja Vasja.
— Labi, par to vairāk vēlāk. Ko jūs gribējāt teikt par safīru? — Eirena atgrieza sarunu iepriekšējā virzienā.
“Abas mūsu ēnas ieradās šeit no citas pasaules un vienmēr nokļuva blakus Robežu atslēgai. Bet kādos apstākļos tas notika? Reginhards paskatījās apkārt uz klātesošajiem.
Visi klusēja.
— Seši mēneši. Līdz barjeras krišanai bija palikuši apmēram seši mēneši! — Eirena saprata pirmā.
"Un es nonācu pie tāda paša secinājuma," apstiprināja dimants.
— Tātad Finbaram par to nav jāuztraucas kādu laiku? Eirens neticīgi izlocīja uzaci.
"Es tā neteiktu…" Reginhards piecēlās un staigāja šurpu turpu pa dzīvojamo istabu. Viņš apstājās pie loga. — Nē. Nav nepieciešams pārtraukt meklēšanu. Ja nu mēs maldīsimies, tad laiks pazudīs… — viņš pagriezās un iesaucās: — Tieši tā!
— Kas? — mēs gandrīz unisonā iesaucāmies.
— Zobeni! Kad viss notika, tavs zobens bija pazudis, bet mans… Es domāju, ka tas ir iznīcināts.
— Tas ir neiespējami! — Eirena bija pārsteigta.
“Pēc tam, kad es uzcēlu barjeru, Cleaver atgādināja sadegušu šķembu. "Tam pat nebija roktura," Regs iesmējās.
— Es apstiprinu. Kad es tur parādījos alā, domāju, ka man ir kaut kāds pastiprinājums, tas ir, dzelzs gabals zem… zem muguras. Un vēlāk viņa rokās nonāca īsts zobens. "Skaisti," Vasiļina pamāja.
"Vai jūs man pastāstīsit, kā tas viss notika?" — jautāju māsai.
— Noteikti!
Drīz vien saprotošie vīrieši mūs pameta, un Zlata ieslīdēja viesistabā. Netīrs, ar ceļgalos saplēstām biksēm, bet dzīvespriecīgas.
— Dievs! Kas ar tevi notika?!
— Mammu, tikai nezvēr. Spēlējām, kurš lēks tālāk… no šķūņa.
— Kas?! — Vasiļina satvēra sirdi. — Ātri ej uz vannu! Brūces ir jāārstē. "Es būšu tagad," viņa ar grūtībām piecēlās no dīvāna.
— Mammīt, tante Asja tev šodien aizliedza daudz kustēties, vai esi aizmirsusi?
"Tad dodieties pie tantes Asijas un paņemiet no viņas kaut ko par dziedināšanu, labi?" — Man šķita, ka Vasiļina gribēja atkausēt savu meitu, lai man kaut ko pateiktu.
— Labi. "Un es arī nomazgāšos un pārģērbšos," māsasmeita nepārprotami pierunāja māti.
Kad Zlata metās prom, Vasja pamāja ar galvu un sekoja viņai ar satrauktu skatienu.
"Izmantojot šo satraukumu, es būšu pelēks pirms sava laika." Man ir sajūta, ka mana meita izaug par huligāni…
— Atceries tevi un mani. Arī mēs reizēm darījām tādas trakas lietas.
"Jā…" Vasiļina pasmaidīja, mirkli iegrimstot pagātnē, un tad steidzīgi turpināja: "Mariš, es gribu tev tik daudz pastāstīt!" Bet vispirms man jūs jābrīdina. Es redzu, ka tev patīk Eirena? Bet jums vajadzētu zināt, ka viņš… Viņš…
— Torisvena Draklords ir sieviešu krāpnieks. Esmu to dzirdējis miljoniem reižu Zinborro pilī. Tiesa, es nezināju, ka mēs par viņu runājam.
— Labi. Tātad jums nav ilūziju.
— Vasja, vakar es tev teicu, ar ko esmu precējusies? Man principā nav ilūziju par vīriešiem, un es saprotu, uz ko es ķeros. Pat ja mēs runājam par Eirenu.
Es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka Torisvena draklords ir kaut ko izdarījis, lai kaitinātu savu māsu.
"Labi," Vasja pamāja. "Tad ir vēl viens svarīgs punkts." Es pat nezinu, kā tam pieiet — mana māsa bija acīmredzami noraizējusies.
— Ja jūs runājat par Rozu un viņas bērnu, es jau zinu.
Vasiļinas uzacis pārsteigumā pacēlās augšup.
— Un tu par to zini? Kad tev bija laiks? Šķiet, ka viņa nepameta manu pusi līdz vēlam vakaram…
“Es tikko biju ceļā uz savu dzīvesvietu, kad satiku Rosu un viņas vīru, Liza man pastāstīja vietējās tenkas, un no rīta Eirena man pastāstīja savu notikumu versiju.
— Vai tu izkāpi? — māsa vērīgi paskatījās uz mani. — Ko tu teici?
— Es teicu, kā tas ir. Es pieņēmu viņa atvainošanos.
— LABI. Tad vēl viena lieta. Eirena mēģināja mani savaldzināt,” māsa pētoši skatījās man acīs.
— Bet nekas nesanāca, vai ne? — atbildēju ar tādu pašu tiešu skatienu.
— Noteikti! Citādi nevar būt! Man ir Reginhards.
"Tas ir lieliski," es pasmaidīju.
"Marin, es nemēģinu tevi vērst pret viņu. Turklāt jūs tagad esat arī Pūķa ēna. Es vienkārši… Es tevi ļoti mīlu un vēlos tikai to labāko. Tu esi to pelnījusi kā neviens cits, mana mazā trauslā māsa,” viņa pastiepa man roku, un es pamanīju, ka viņas acīs dzirkstīja neizlietas asaras.
